Kuram vajadzētu mācīties par skolotāju?

"Ir tādi cilvēki, kuri jūt saikni ar bērniem, jauniem cilvēkiem, kuri labi saprotas ar viņiem, tajā pat laikā šie cilvēki ir profesionāli saistīti ar kādu jomu, un viņiem nav vienalga, kas tajā jomā notiek. Šādi cilvēki var būt skolotāji. Man šķiet, es arī tā jūtos," stāsta Anda Zīsberga, “Deju skolas Colour Point” vadītāja un deju pedagogs.

Es mācu klasisko deju un džeza dejas dažādus novirzienus. Strādāju arī kā horeogrāfs, veidojot koncertprogrammas un dejas.

Es nebiju tipisks studējošais, kurš pēc vidusskolas beigšanas iet mācīties. Man jau bija pietiekami liela praktiskā pieredze darbā ar bērniem, un izveidojies viedoklis, ko nozīmē strādāt ar bērniem dejā, kas tas vispār ir. Es vispirms sāku strādāt, un mācījos pēc tam. Bet es nevaru teikt, ka tāds ceļš ir pavisam nepareiza pieeja. Studējot mani jautājumi bija saistīti ar praksi, jo dzīvē ne vienmēr viss ir tā kā teorijā.

Es sapratu, ka man ir nepieciešama šī izglītība, ja gribu būt patiesi savas jomas profesionālis. Man nebija šaubu, ka esmu pareizajā vietā, kad mācījos. Strādājot bez izglītības, es arī spēju panākt rezultātu, taču es taustījos, risinājumi bieži nāca, analizējot pieļautās kļūdas. Tas ceļš līdz rezultātam ir garāks. Varu teikt, ka izglītība un zināšanas palīdz nemaldīties, dod atbalstu, dod pārliecību, tās ir kā ceļa karte.

Mani pamudināja viena mana deju skolotāja, ar kuru es konsultējos savā pedagoga darbā. Un tā es pavisam nobriedis cilvēks ar darbu un ģimenes pienākumiem, nolēmu startēt JVLMA dejas pedagoģijas programmā un iegūt profesionālā bakalaura grādu. Man studijas bija izaicinošs laiks, jo likās, ka ir jāpaspēj neiedomājami daudz, jāstrādā pilna slodze, jābūt vecākam ģimenē un jāmācās, jāraksta darbi, jāveido dejas, jāgatavo stundas. Studiju laiks man brīnišķīgi iemācīja plānot savu laiku. Ļāva sastapt interesantus pasniedzējus. Iemācīja nenobīties no izaicinājumiem, jo tie studiju gados bija ne viens vien. Iemācīja, ka atrisināt situācijas var tās risinot uzreiz, neatliekot, negaidot.

Studijas deva daudz nepieciešamu zināšanu, un noteikti pilnveidoja mani. Es varu salīdzināt, kāds bija mans darbs pirms un pēc studijām. Īsi sakot, tas kļuva vērienīgāks. Mans audzēkņu skaits ir būtiski pieaudzis. Vislielākais prieks, ka mani audzēkņi atved pie manis savus bērnus. Man prieks, ka vecāki iesaka citiem vecākiem nākt pie manis ar saviem bērniem apgūt deju. Man ir daudz mazāk problēmu gan darbā ar vecākiem, gan ar audzēkņiem. Būtība jau nav mainījusies, bet ir uzlabojusies kvalitāte.

Būtība nevar mainīties, jo pedagoga darbs vispirms ir dvēseles stāvoklis, un tam klāt nāk zināšanas, un tās ir būtiskas. Tās ir jāpapildina visu mūžu, arī tagad, kad studijas ir pabeigtas. Bērni mainās, katra paaudze atšķiras no iepriekšējās. Tāpēc nākas mainīt pedagoģiskās pieejas, apgūt jaunas, jo vecās vienkārši vairs nestrādā.

Ir labi apzināties, ka gribi ar savām profesionālajām prasmēm un zināšanām, kaut ko veidot un uzlabot. Tu ietekmēsi nākotni, zināmā veidā to pamazām veidosi.

Informāciju sagatavoja Kristīne Zelicka, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas
Mākslu pedagoģijas nodaļas vadītāja.