Jaunās skolotājas stāsta par savu pieredzi Indukcijas gadā
Kā pieņēmāt lēmumu piedalīties Indukcijas gada projektā?
Marija: Kopumā šāda izvēle bija tāpēc, jo gribēju paplašināt savu redzesloku, iegūt lielāku pieredzi, un esmu vienmēr par to, ka vienmēr vajag attīstīties, nedrīkst stāvēt uz vietas. Pabeidzot bakalaura studijas sajutu, ka kaut kas pietrūkst. Tāpēc nolēmu, ka jāpiedalās Indukcijas gada projektā.
Vika Viktorija: Ilgi domāju – pieteikties vai nē. Bija jāpieņem lēmums, vai tam man pietiks laika. Izvērtējot visu un izlasot arī projekta aprakstu, sapratu, ka tā man būs lieliska iespēja pilnveidoties un attīstīt savas prasmes.
Cik daudz laika jūs pavadāt Indukcijas gada aktivitātēs?
Vika Viktorija: Principā tā ir katra piektdiena (2024. gada dalībniekiem Indukcijas gada aktivitātes plānotas trešdienās), kurās notiek šīs nodarbības dažādos formātos. Un, ja tiek uzdots kāds no patstāvīgi veicamajiem darbiem, tātad attiecīgi tam tiek veltīts laiks. Ir bijuši darbi, kuriem jāvelta stunda, un ir bijuši darbi, kur ir jādokumentē savas darbības divu nedēļu garumā – ko tu dari stundās, vai konkrēti viens paņēmiens, kas tev ir jāpamēģina, jāpielieto un jāpieraksta, piemēram, kā reaģē klase noteiktās situācijās.
Marija: Man ir diezgan līdzīgi. Ja tā ir piektdiena, tad tās ir septiņas stundas noteikti. Ņemot vērā, ka es pārsvarā katru piektdienu cenšos vēl divas līdz trīs stundas papildus sevi pilnveidot, tad visu darba dienu piektdienā esmu veltījusi Indukcijas gada projektam.
Projekta sniegtais atbalsts ietver gan profesionālās pilnveides programmas, kas ir savā ziņā viens lielāks studiju kurss, gan pilnveides grupas. Pastāstiet mazliet vairāk, kas notiek kuratoru vadītajās pilnveides grupās?
Marija: Mums ar kuratoru grupas nodarbībās ir ļoti interesanti un aizraujoši. Ir brīži, kad mēs kopā skatāmies filmu, piemēram, filmu par klasvadību, ko skatījāmies un pēc tam mēģinājām analizēt, kādi klasvadības paņēmieni bija tajā, kas mums patika, ko mēs uzlabotu. Tad arī ir nodarbības, kad mēs vienkārši tiekamies un ir konkrēti uzdevumi – nosauciet trīs lietas, ko jūs gribētu izdarīt, bet nevarat saņemties. Tās ir sirsnīgas tikšanās, kad mēs varam dvēseliski parunāt, apmainīties ar pieredzi. Pēc piektdienas tikšanās reizēm izjūtu gandarījumu un gribas tikties atkal. Man patīk šīs sarunas un tās ir ļoti atbalstošas. Ja jūtos slikti, tad zinu, ka varu vērsties pie kuratores, varu viņai jebkurā laikā uzrakstīt WhatsApp vai ierakstīt balss ziņu. Mums ar kuratoru ir paveicies!
Vika Viktorija: Mēs šajās tikšanās reizēs ar kuratoru veicam praktiskus uzdevumus. Tas nav tā, ka mēs klausāmies lekcijas. Mēs praktiski darbojamies, mēs analizējam dažādas situācijas atkarībā no dienas tēmas un arī, protams, izvērtējam savu darbību – kā skolotāji. Attiecīgi tā ir brīnišķīga iespēja, jo mēs ļoti bieži arī dalāmies ar savu pieredzi, piemēram, ja mums ir temats par komunikāciju ar vecākiem, mēs katra stāstām par savu pieredzi komunikācijā ar vecākiem. Arī mums ir iespēja ar kuratoru aprunāties, sazināties personīgi un individuāli parunāt par problēmām. Reizēs, kad kurators brauc vērot stundas, ir iespēja veltīt papildus laiku kāda temata apspriedei.
Kas ir būtiskākais, ko ir sniegusi sadarbība ar kuratoru?
Vika Viktorija: Tas, kas man pirmais ienāca prātā, tā noteikti ir pārliecība par sevi – kā pastāvēt par sevi klasē, lai visi skolēni saprot, ka es esmu šajā klasē skolotāja un es mācu ķīmiju, man ir savi noteikumi un kārtība. Pārliecība par sevi, lai es nebaidītos par to, ko es klasē daru, par savām pielietotajām mācību metodēm. To es ļoti ieguvu no kuratora sarunās ar viņu, kad viņš bija pie manis skolā, viņš deva padomus, kā varbūt darīt citādāk, lai gan piesaistītu skolēnu uzmanību, gan pastāvētu uz savu kārtību un saviem noteikumiem.
Marija: Runājot par sadarbību ar kuratori, tad tā palīdzēja sasniegt tādu optimālu iekšējo mieru. Man kā jaunai skolotājai joprojām ir grūti pateikt “Nē”, piemēram, kad skolēni lūdz palīdzību starpbrīdī – tad neiznāk laika pašai atvilkt elpu. Agrāk es vairāk kritizēju sevi, un tie bieži vien bija nelieli mīnusi. Tagad es mēģinu pieņemt, ka es neesmu ideāla un nav neviena ideāla skolotāja, vienmēr būs kādas kļūdas un tas ir normāli. Pārliecību iedeva arī pasniedzēja, kura piedāvāja palīdzēt vadīt lekcijas, pastāstot par digitālajiem rīkiem.
Projekta mērķis ir atbalstīt jūs jūsu darbā šobrīd un arī ar skatu nākotnē. Kas jums personīgi ir tas būtiskākais, ko Indukcijas gada projekts līdz šim ir devis?
Vika Viktorija: Noteikti praktiskās prasmes, jo universitātē tomēr vairāk ir teorētisko lekciju. Piemēram, mēs skatāmies dažādus klasvadības paņēmienus, un ir jāizvēlas konkrēti divi vai trīs paņēmieni, tie jāpielieto un jāvēro, kas mainās, kā mainās klases attieksme, kā mainās uzvedība. Man tas liekas ļoti, ļoti forši. Mēs ne tikai veicam dažādus uzdevumus, bet tos savstarpēji pārrunājam, saņemam atgriezenisko saiti viens no otra. Ja ir radusies sarežģīta situācija, ir iespēja palūgt padomu. Brīnišķīga komunikācija ir ne tikai ar kuratoriem, bet arī ar docētājiem, kas vada attālinātās lekcijas.
Marija: Runājot par atbalstu, man patīk, ka ir regulāra atgriezeniskā saite no docētājas un kuratora un kā ir veidotas nodarbības. Es teiktu, ka mūsu gadījumā tā vairāk ir praktiska darbošanās, nekā teorētiska. Docētāja dažādo metodes, un ir reizes, kad vairāk darbojamies patstāvīgi vai grupās un dalāmies pieredzē. Ir iespēja pašai atrast sev tuvāko digitālo rīku, izmēģināt un pielietot praktiskā darbā skolā.
Kas jums patīk skolotāja darbā?
Vika Viktorija: Tas, kas man patīk un sagādā tiešām vislielāko gandarījumu, ir tās situācijas, kurās skolēnam “iedegas tā spuldzīte” un viņš saprot! Tas mirklis, kad viņš sāk saprast. Arī tas, ja izdodas piesaistīt kādu skolēnu, kam ķīmija varbūt tik ļoti iepriekš neinteresēja, nepatika, vai negribēja mācīties. Tas, ka varbūt ne uzreiz, bet pakāpeniski skolēns sāk pievērst uzmanību šim mācību priekšmetam. Tas arī sagādā lielu gandarījumu.
Marija: Piekrītu! Man tas ir viens no punktiem, kas sagādā gandarījumu, ka es aizvien biežāk redzu, ka skolēni saprot, ka tas nav tik sarežģīti, ka viss ir diezgan vienkārši. Tā sajūta ir brīnišķīga, ka skolēns ir sapratis un viņš pats prasa: "Vai es varu aiziet pie tāfeles?" Un es pat nevaru citus izsaukt.Man patīk laiks kopā ar bērniem – kaut arī esmu mūsdienīga skolotāja, tik un tā no viņiem uzzinu kaut ko jaunu. Man patīk pārbaudīt darbus, lasīt atbildes. Un, neskatoties uz to, ka tas var būt no vienas puses izaicinājums – darba apjoms un dinamika, bet tajā pašā laikā tas padara darbu interesantu un aizraujošu.
Ko jūs novēlētu jaunajiem skolotājiem-absolventiem, kas šogad apsver iespēju piedalīties Indukcijas gada projektā?
Vika Viktorija: Es noteikti ieteiktu izvērtēt, ko jūs vēlaties no šī projekta saņemt. Iesaku noteikti izmantot šo iespēju, ja laiks to atļauj, tā ir iespēja izaugsmei – dažādās jomās, ne tikai kā skolotājam, bet arī kā cilvēkam, kā personībai.
Marija: Piekrītu Viktorijai par iespēju izpētīšanu. Un nevajag baidīties – ir jāpamēģina, tad sapratīsi, kas tas ir. Es pati šaubījos, vai varēšu visu savienot. Es pieteicos un ievēroju, ka ir pat vieglāk, jo projekts un maģistrantūras studijas viens otru papildina. Ja tu piekritīsi un sapratīsi kādā brīdī, ka tas tev neder, tad vienmēr varēsi atteikties. Ir jātic saviem spēkiem, jāpamēģina viss, ko ir iespēja apgūt, jo kaut kur kaut kad tas noteikti noderēs.
Eiropas Sociālā fonda Plus projektu “Indukcijas gada atbalsts jaunajiem pedagogiem pēc skolotāja kvalifikācijas iegūšanas” (Nr. 4.2.2.7/1/23/I/001) īsteno projekta vadošais partneris Latvijas Universitāte un projekta partneri Daugavpils Universitāte, Liepājas Universitāte, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija. Projekta mērķis ir sniegt indukcijas gada atbalstu pedagoģijas studiju absolventiem pirmajā gadā pēc studiju pabeigšanas, lai nodrošinātu viņu tālāku iekļaušanos izglītības iestādes vidē un veicinātu palikšanu skolotāja profesijā.
